Balsojiet tūlīt
“Maksājiet pēc pasūtījuma: Dolores.” Es turēju rokās savu pirmo algas čeku, un es biju tik satraukti! Tas nebija pretrunīgs ienākums, ko nopelnīju no bērnu pieskatīšanas, bet gan reāla alga no reāla darba. Mans vidusskolas biznesa skolotājs bija ieteicis mani uz nepilna laika pieņemšanas amatu medicīnas klīnikā mazajā kopienā, kurā es apmeklēju vidusskolu. Tā bija lieliska iespēja pirms darba beigšanas iegūt darba pieredzi, kas būtu nozīmīgs papildinājums manam atsākumam, kad es sāku meklēt darbu. Mācīšanās, kā darbojas birojs, mijiedarbība ar pacientiem un pieredzes iegūšana darbā profesionālā vidē bija prasmes, kuras es labprāt apguvu. Man tas patika!
Tajā dienā, kā vienmēr, es devos uz klīniku pēc skolas, lai sāktu maiņu, un tikai tāpēc, lai man kāds līdzstrādnieks man teica, ka man nekavējoties jāiet sarunāties ar biroja vadītāju. Es jutu, ka kaut kas ir nepareizi. Varēja dzirdēt tapu kritienu, un raksturīgo draudzīgo sveicienu nebija. Sēžot nervozi krēslā pret viņas galdu, viņa man sacīja: “Vai jūs sapratāt, ka pagājušajā naktī atstājāt seifu atslēgtu?” Es biju satriekts un ļoti samulsis. Es vienmēr uzskatīju sevi par ļoti atbildīgu un nopietni uztvēru savus darba pienākumus. Šis darbs man bija vērtīgs, un tajā brīdī es patiesi domāju, ka mani atlaidīs.
Klīnikas seifs ieejai bija milzīgs un līdzīgs tiem, kurus redzat bankā. Tajā bija ieņēmumi no dienas darījumiem. Šajā laikmetā lielākā daļa pacientu maksāja skaidrā naudā vai ar personīgo čeku, un man tika uzdots pienākums naudu ievietot seifā un aizslēgt gan seifu, gan ēku pēc tam, kad pēdējais pacients bija atstājis klīniku. ES izgāzos! Es sarūgtināju cilvēkus, kuri uzticas man, lai veiktu savus pienākumus, un sarūgtināju sevi.
Biroja vadītājs tajā dienā mani neapšaudīja. Viņa atzina, ka esmu izpostīta, jo esmu pieļāvusi tik milzīgu kļūdu. Savā gudrībā viņa zināja, ka nekad vairs nepieņemšu līdzīgu kļūdu.
Vai mans prāts tajā dienā klejoja, domāja par gaidāmo eksāmenu vai to, cik daudz mājas darbu man tajā vakarā bija jāizdara? Es neatceros. Manas domas toreiz nav svarīgas šodien. Svarīgi ir tas, ka es tajā dienā nedomāju par saviem pienākumiem.
Ko es uzzināju? Kļūdu izdarīšana ir daļa no dzīves mācīšanās procesa. Ja šīs kļūdas izdarīšana man būtu liegusi pieņemt nozīmīgus pienākumus turpmākajos amatos, mana dzīve būtu gājusi pavisam citu ceļu. Šī notikuma rezultāts varēja būt dzīvošana manā dzīvē, baidoties no neveiksmēm. Es nenoliedzu, ka neapslēdzu seifu, pilnībā uzņemos atbildību par savu rīcību. Kad biroja vadītājs pieņēma lēmumu uzticēties man un dot man otru iespēju, es uzzināju, cik svarīgi ir uzticēties citiem un dot cilvēkiem vēl vienu iespēju.
Vai bija vēl kādas nodarbības, ko es ņēmu no šī atgadījuma? Mans vīrs bieži smejas par manis izdarītajām piezīmēm, atgādinot sev par uzdevumiem, kas man jādara. Jā, es esmu saraksta veidotājs! Es nekad vairs neaizmirsīšu svarīgus savas dzīves uzdevumus.
Tā kā tajā dienā biju vīlusies sevī, iemācījos, cik svarīgi ir nākotnē būt pilnībā atbildīgam par savu rīcību. Nav attaisnojumu.
